Kurzeme ir līdzena, un, kombinācijā ar pavēju un labiem laikapstākļiem, izrādījās, ka tas arī ir galvenais šajā stāstā. Četri ekspedīciju gadi grupu bija klusi mācījuši, ka dienu smagu padara ne tikai distance, bet segums, kāpumi un laikapstākļi. 2026. gadā grupa beidzot izbrauca maršrutu, kurā neviens no šiem trim nestrādāja pretī, un rezultāts bija lielākā distance, kāda jebkad sasniegta, pie zemākā pulsa (JP), kāds jebkad fiksēts.
Startēja seši braucēji: Jānis Pūgulis kā organizators, Toms Ģērmanis, Katrīna Groza, Toms Ziemelis, Artūrs Cekuliņš un Toms Dreika. Divi no viņiem bija pirmajā velotūrē. Puse grupas brauca ar grants (gravel) velosipēdiem, otra puse — ar kalnu velosipēdiem, viens no tiem vecāks rāmis ar 26" riteņiem. Visi seši pabeidza pilno maršrutu — pirmo reizi vēsturē.
Piekraste
Tūre sākās vakarā pirms sākuma — ar 5,5 km braucienu no Liepājas stacijas uz kempingu pie Beberliņu ezera, pustumsā. Vilciens bija pilns ar Summer Sound festivāla publiku, un policija ar suņiem strādāja uz perona. Nedaudz gan nokavēja vilciena atnākšanu un, kad ieradās, lielākā daļa perona jau bija sablīvējusies vilcienā; knapi dabūjām velo iekšā, gaidījām Tomātu un sākām jau svīst. Katrīna pagulēja apakšējā stāvā kamēr pārējie brauciena laiku (~3.5h) pavadīja principā stāvot kājās. Ierašanās pie ezera, ne viesnīcas vestibilā, ļoti labi iestatīja noskaņu. Arčija Nora mūs jau sagaidīja BB Kempingā ar siltām picām un dzērieniem. Pūgulim tika arī svinīgi pasniegta Latvijas velomaršrutu karte. Iekārtojāmies, sākumā pasēdējām ārā, bet, kad odi kļuva neciešami, pārvācāmies uz Arčija un Noras namiņu. Tomy ar Katrīnu aizgāja gulēt kā pirmie, jo bija visai saguruši tikko atgriezušies no Norvēģijas ceļojuma. Pārējie tusēja uz nebēdu. Mazā balzāmiņa pudelīte ātri pazuda un aizgāja runas par karu, Ķīnu, politiku un Hormuza šaurumu. Kārtīgs pāļa bazars bez Kriventchy 😁. Pūgulis pievienojās Ziemim vigvamā uz guļu, atstājot Tomàtu ar Arčiju karstā diskusijā…
1. diena veda uz ziemeļiem gar krastu. Grupa pabrauca garām Karostas fortiem, neapstājoties — lēmums, kas nozīmē vairāk, nekā izklausās, jo ietaupītais laiks tika izlietots Pāvilostā. Tur peldējās un pēc tam ēda dārzā aiz kafejnīcas Laiva, pavadot tur teju divas stundas no septiņu stundu dienas. Tālāk uz ziemeļiem, Ulmalē, apstājās vēlreiz — pie lielo viļņu sērfošanas vietas gar stāvkrastiem, kas plānošanas laikā bija tikai zinātkāres objekts, bet kļuva par īstu maršruta punktu.
Sešdesmit astoņi kilometri, 109 metri kāpuma, vidējais pulss 124 un 55 % dienas, kas pavadīti stāvot uz vietas. Tieši tādu dienas formu grupa bija mēģinājusi izveidot kopš 2023. gada.
Vakara brauciens uz Jūrkalnes veikalu un atpakaļ — 11 km ar somām, atstātām nometnē, nobraukti ar 24,4 km/h un sprinta posmiem. Ātrākais vidējais ātrums visā ekspedīcijā, un tas bija prieka pēc.
Garā diena
2. diena bija 106 kilometri — garākā diena, ko grupa jebkad kopā nobraukusi. Tā bija tā ieplānota. Tūrei bija jāsasniedz Tukuma dzelzceļa līnija, un Jānis negribēja atstāt pēdējai dienai vairāk par 60–70 km, kas nozīmēja atrast naktsmītni kaut kur aiz Rendas un pirms Jaunmokām. Sabile iederējās precīzi.
Tas nostrādāja tāpēc, ka visi zināja. Garā diena tika pieteikta jau pirmajā vakarā, 09:05 starts tika saskaņots iepriekš — agrākā izbraukšana visā četru gadu arhīvā un neviens netika pārsteigts, jo zināja, kas sekos.
Dienā ietilpa 40 minūšu brokastis Viršos Jūrkalnē un pēc tam viens no klusākajiem tūres brīžiem: gandrīz četrdesmit minūtes uz nelielas laipas Ēdolē, sēžot starp gulbjiem, vērojot milzīgu stārķu apļa formēšanos gaisā un baudot priekšpusdienas saulīti. Aiz Kuldīgas sekoja divi Mežtakas posmi, Kuldīga–Renda un Renda–Sabile, abi pietiekami ērti izbraucami ar katru grupas velosipēdu. Sabilē braucēji ieradās 20:34 un peldējās Abavā, apsteidzot lietu par dažām minūtēm. Tovakar pilsēta zem lietusgāzes bija slēgta un klusa. Visi izdevās vakara pastaigā, pēc kuras sekoja vakariņošana apartamentos.
Interesantākā daļa ir skaitļi aiz virsraksta. Vidējais pulss garākajā dienā bija 114 sitieni minūtē — zemākais visā tūrē. No 11 stundām 28 minūtēm kustībā tika pavadītas tikai 5 stundas 24 minūtes. Ar 4,6 metriem kāpuma uz kilometru tā bija mazāk nekā uz pusi tik kalnaina kā vidējā Latgales diena.
Kuldīga
Pamācošākais, kas šajā tūrē notika, notika sēžot restorānā, 47. kilometrā.
Sabiles naktsmītne apzināti bija atstāta nerezervēta. Plāns bija sasniegt Kuldīgu aptuveni pusceļā un tikai tad izlemt, cik tālu grupa reāli var tikt. Kad visi ēda Pagrabiņā, noskaņojums bija sašķēlies — Katrīnai gāja grūti, un Tomāts nopietni apsvēra vilcienu atpakaļ uz Liepāju uz Summer Sound. 69 minūšu pusdienu pauze datos nav vienkārši ilgas maltītes pēdas. Pēc pagrabiņa pusdienām sekoja bulciņas un kafija marmelādes konditorejā, kas bija pāri ielai. Daļa grupas dabūja svaigas, siltas kanēļ maizītes ar ņammīgu krējuma pārklājumu, kas tika atzītas par vienu no episkākajiem baudas brīžiem.
Uzkrītoši ir tas, ka trauksme bija par maršrutu, nevis par gultu. Interesanti, ka daļai jautājums nebija «kur mēs gulēsim», bet «cik tālu mēs reāli varam tikt».
To atrisināja grupa, nevis organizators. Artūrs un Katrīna cēla priekšā variantu pēc varianta, lai Jānis tos pārbauda, līdz nonāca atpakaļ pie jau redzēta — viesu mājas «Rambules» Sabiles centrā. Saimnieks no viesu mājas biznesa bija atkāpies un bija skaidri norādījis, ka viņu neinteresē ballītes, laivotāju grupas vai jaunieši, kas meklē izklaidi. Jānis piezvanīja un aprunājās ar viņu vēlreiz. Saimnieks piekrita: viņš tos uzņems, ja tie ir seši cilvēki.
Tie bija seši. Rambules — plaša terase, skaisti kopts dārzs pilns ar ziediem, laipns saimnieks — izrādījās labākā naktsmītne visā tūrē. Un iedot diviem grūtībās nonākušiem braucējiem atrisināmu problēmu grupai deva vairāk nekā jebkāds iedrošinājums.
Kandava
Labākās trīsdesmit ekspedīcijas minūtes nebija uz velosipēda.
3. diena sākās pirms velosipēdiem: 07:55 Jānis noskrēja 5 km pa Sabili — leļļu parks, Vīna kalns, pilsētas centrs — un nobeidza ar peldi Abavā. Grupas pašas starts bija lēnāks: veikals un ģeokešatrašana apēda 18 minūtes, pirms kāds bija nobraucis pusi kilometra.
Sabiles–Jaunmoku Mežtakas posms bija kalnains un ar daudz grants, taču izbraucams visā garumā, un kaut kur tajā grupa iekrita jautrā sarunā ar vācu tūristu kompāniju. Tad pusdienas nokrita blakus Kandavas sporta centram, kur ir lielie ūdens tramplīni.
Sadalījumu izšķīra akmens–šķēres–papīrs. Jānis uzvarēja uzreiz un paņēma 5 metru dēli. Tomam Ģērmanim iekrita 7 metri. Tomam Ziemelim — 10 metru platforma. Visi trīs uzkāpa, un visi trīs nolēca: Ziemis ar milzīgu divkājainu ieeju, Tomijs ar skrējiena lēcienu, Jānis flappy bird stilā. Kāpt augšā, viņa vārdiem, bija briesmīgi bail. Neviens neatteicās.
37 grādos otrais Mežtakas posms, Jaunmokas–Tukums, tika būtiski saīsināts — labākais taktiskais lēmums visā tūrē, kas pasargāja gan vilcienu, gan grupas noskaņu. Tukuma stacijā ieradās 18:00, tieši kā plānots, un tovakar no Rīgas gala aizbrauca mājās.
Ķivere
Katrai ekspedīcijai paliek sava leģenda, un šai to nodrošināja Toms Dreika. Ķivere viņam palika galvā gandrīz visu tūri. Ne pieturās, ne veikala pauzēs, ne pie apskates objektiem — tā vienkārši nekad netika noņemta.
Pie alas grupa nokāpa to apskatīt. Tomāts palika sēžam uz velnakmens. Kad pārējie atgriezās, viņš joprojām bija turpat, tajā pašā komandiera pozā, ķivere galvā — it kā visa apskate būtu kaut kas, ko pareizāk pārraudzīt no attāluma.
Pie jūras bija tas pats. Pieci cilvēki peldbiksēs un basām kājām smiltīs, un viens zilā kreklā, apavos un dzeltenā ķiverē.
Ko tas pierādīja
Salīdzini 2. dienu ar 2024. gadu: Gaujas trešā diena bija 54,3 km un aizņēma 9 stundas 32 minūtes ar 13,8 km/h. Kurzemes otrā diena bija gandrīz divreiz garāka un aizņēma nepilnas divas stundas vairāk. Reljefs un segums izšķir, ko diena maksā; distance ir vāja trešā vieta.
Mācība, ko nest tālāk, nav brauc 106 km dienas. Tā ir šī: kad reljefs izvēlēts godīgi tai grupai, kas reāli brauc, grupa izrādās spējīga uz daudz vairāk, nekā plāns pieņēma — un izklaidējas daudz vairāk, braucot mazāk.